Krievija kļūs par pirmo valsti, kas būs starp divu lielo turnīru pēc kārtas (PK un EČ) rīkotājiem. Soči 2014, PČ 2018, EURO 2020. Šķiet, ka politiskais nosodījums no Eiropas un pasaules puses sportiski politiskos lēmumos nepārvēršas. Īsās pārdomas.
UEFA ar savu spēļmantiņu 13 rīkotājvalstu izskatā parūpējusies, lai tikt akceptētiem būtu grūtāk nekā noraidītiem. Beigu beigās no 15 valstīm tika izvēlētas 13, liekām esot vien divām! Kā pie šāda šaura loka tika nonākts?
1.) Trīs Britu salu kandidatūras
Ar Krieviju nesaistīts faktors – līdz ar gana spēcīgākajām Londonas un Glāzgovas kandidatūrām, Kārdifas iespējas kļuva gana niecīgas. Trīs rīkotāji no britu salām vien – šāds scenārijs vēl pirms šodienas tika uzskatīts par neticamu; vienīgais jautājums palika, kura būs liekā – Skotija vai Velsa? (Pēdējā balsošanas kārtā Kārdifa palika pirmā aiz svītras – 1 punktu aiz skotiem…)
2.) Nesenie/tuvākie rīkotāji
Uz galveno spēļu (fināls un pusfināls) rīkošanu bija pieteikušās divas pilsētas – Minhene un Londona. Vācieši izdarīja stratēģisku soli – savu kandidatūru atsauca, apmaiņā pret angļu atbalstu 2022. gada Pasaules kausa pieteikumam. Respektīvi – divas reizes pēc kārtas rīkot netiksim. Tāpat arī samērā īsu mirkli pirms pieteikumu iesniegšanas beigu termiņa tomēr nekandidēt nolēma Šveice (EČ2008), Polija, Ukraina (EČ2012) un Francija (EČ2016) – galvenokārt balstoties uz to, ka izredzes uz pozitīvu iznākumu ir niecīgas, ņemot vērā turnīrus, kas jau tika/tiks rīkoti. Tomēr, pēc Blatera izteikumiem un UEFA ziņojumiem spriežot, Krievijas kontekstā šis pagriežas pavisam citādāk. Izveidotā biļešu sistēma un noteikumi no OS2014, gatavā infrastruktūra priekš PK2018 – tas viss, pēc amatpersonu vārdiem, nospēlējis šim pieteikumam par labu. Bet…
Mišels Platinī uzsver, ka viens no lielajiem plusiem 13 rīkotājvalstīm ir tāds, ka turnīrs notiks pilsētās, kuras pirms tam ko šādu uzņēmušas nekad nav. Tajā pašā laikā UEFA piešķir trešo lielo sporta un otro lielo futbola pasākumu Krievijai sešu gadu laika periodā.
Neviens neliedza krievus atstāt aiz balsošanas iepriekš minēto 2014. un 2018. g. lielo sporta notikumu dēļ. Pat FIFA biedrs un Krievijas sporta ministrs Mutko kādā brīdi savas valsts pieteikuma izredzes piedēvējis “tuvas nullei”, tieši šī aspekta dēļ. Vēl nedaudz piesienoties Platinī vārdiem, aiz līnijas palikušās Stokholma un Kārdifa – zviedriem pēdējais/vienīgais lielais turnīrs: EČ1992, velsiešiem tāds vēl nav ticis piešķirts.
3) Atsijā neatbilstošos. Krievija starp tiem nav. Arī Azerbaidžāna.
Ja neņem vērā valstis, kas pēdējā brīdī atteikušās – iepriekš minētās nesenās/gaidāmās rīkotājvalstis, kā arī Somiju (stadions nebūtu gatavs laikā) un Čehiju (nepietiekams finansiālais atbalsts), uz šo velna duci vietu pretendēja deviņpadsmit valstis. Kur palikušas vēl četras valstis? No pieteikumiem uzreiz kā neatbilstošas izslēgtas – Jeruzaleme, Minska, Sofija, Skopje. Argumenti vairāk vai mazāk tie paši – politiskā situācija, finanses, stadionu neatbilstība, nav pieredzes turnīru rīkošanā…
Baku
Tajā pašā laikā izskatās, ka UEFA parūpējusies, lai izvirzītie kritēriji būtu ļoti plaši interpretējami un sajaukti. Tā piemēram, šīs federācijas ziņojumā Azerbaidžanas politiskā situācija tiek raksturota kā stabila (Izraēlas-Palestīnas konflikts, kā arī fakts, ka Azerbaidžana un Armēnija pat apzināti tiek liktas dažādās kvalifikācijas grupās, lai nebūtu kašķi, acīmredzot, neskaitās); tiek pilnībā noignorēts tas, ka vēl nesen tapuši arestēti četri cilvēktiesību aktīvisti, kā arī fakts, ka preses brīvības rangos Azerbaidžāna listējas vēl zemāk nekā Irāka, kā arī atsijātā Baltkrievija. Tāpat arī Baltkrievijas ziņojuma daļā nav ne mazākās vilcināšanās pieminēt vājo tiesisko struktūru, kas, protams, pie Baku, kur situācija nav ne tuvu labāka, tiek noklusēts.
Pie Sanktpēterburgas tiek minēts spēcīgs lokālās valdības politiskais atbalsts šai kandidatūrai, bet kādu politisko mājienu dod pati UEFA, nobalsojot par labu krieviem? Vai tiešām visa pamatā vēl milzu UEFA sponsors Gazprom izskatā, kas pasvītro to, kā kontrastē vārdiskie politiskie nosodījumi ar pašu ekonomiskajām interesēm?
Skribelējumi par sportu 